Šeit atrodamie joki un anekdotes par Dievu un Baznīcu ir tikai humors. Tie ir domāti tikai izklaidei, un to mērķis nav aizskart sirsnīgu ticīgo jūtas.
Humors ir universāla valoda, kas savieno cilvēkus. Tas palīdz paraudzīties uz pasauli no citas perspektīvas un mazina saspringtas situācijas. Runājot par reliģiju un ateismu, anekdotes un joki var veicināt sapratni starp cilvēkiem ar atšķirīgiem uzskatiem. Šāds humors ļauj mazināt spriedzi, vienlaikus uzjautrinot un rosinot domāt.
Teiciens "Tā Kunga ceļi ir neizprotami" izklausās pēc "Administrācija neuzņemas nekādu atbildību". Vai arī: "Vecāki nav atbildīgi par saviem bērniem."
Apbrīnojami, bet, ja kāds ticīgais stāsta citam ticīgajam, ka vakar redzējis Dievu, tas viņam neticēs.
Meitenīte bērnudārzā aizrautīgi kaut ko krāso. Skolotāja:
- Ko tu zīmē?
- Dievs.
- Bet neviens nezina, kā Viņš izskatās!
- Tagad viņi uzzinās!
Priesteris vēršas pie mazā Gregora:
- Vai tu lūdzies pirms ēšanas?
- Nē, mana mamma labi gatavo. :)
Tēvs Aleksandrs jau trīs gadus vāc ziedojumus kapelas celtniecībai, taču līdz šim to pietika tikai Audi.
- Piedodiet man, Svētais tēvs, es esmu grēkojis. Pagājušajā piektdienā es gulēju ar vīrieti.
- Un tu man neatsaucies?
- Ko?
- Tieši tā!
Priesteris, kurš ir izslēgts no baznīcas, var strādāt par bārmeni. Viņš ir pieradis uzklausīt apmeklētāju grēksūdzes.
Kāda mūķene atnāca pie priestera un teica:
- Es esmu grēcīga, tēvs, mani pārņem lepnums. Es katru dienu skatos spogulī! Un, kad es to daru, es apbrīnoju sevi un domāju: "Ak, cik es esmu skaista!"
- Nu, tas nav grēks, māsa, tā ir kļūda!
Dzīve ir dota tikai vienu reizi, un tev tā ir jādzīvo tā, lai pēc nāves tevi nevarētu pārdot kā orgānu donoru.
Priesterim vienkārši jābūt bagātam, citādi sātanam būtu pārāk viegli viņu savaldzināt ar naudu.
Priesteris apspriež brīnumus ar ateistu. Ateists dedzīgi protestē pret to esamību. Tad priesteris sāk minēt piemērus:
- Pieņemsim, ka cilvēks nokrīt no zvanu torņa un paliek dzīvs, kas tas ir?
- Ē... tā ir nejaušība!
- Nu, priesteris nepadodas, un, ja viņš nokrīt no zvanu torņa otrreiz un atkal paliek dzīvs?
- Nu, tā ir veiksme! ... atbild ateists.
Tad priesteris jautā viņam trešo reizi:
- "Pieņemsim, ka tas pats cilvēks trešo reizi nokrīt no zvanu torņa un atkal paliek dzīvs. Kas tas ir?
- Ē... tas... tas ir ieradums!
Jēzu Kristu! Es tiešām lūdzu, lai beidzot kāds būtu. Bet kāpēc tārpi?!
Kurš var izskaidrot, kāpēc var saukt velnu, bet nevar saukt Dievu? Vai velns ir mazāk aizņemts vai vienkārši komunikablāks?
- Tēvs, es esmu grēkojis: rijība, dzeršana, netiklība...
- Es zinu, mana meita.
- No kurienes?
- Es sekoju tev Instagram
- Dievs, kāpēc desmit baušļi? Vai nevar būt tikai pieci? - Mozus! Nerīkojies! - Kur ir teikts nerīkoties!
- Mums vajadzētu visus pasaules parādus novelt uz vienu puisi un tad viņu nogalināt.
- Es domāju, ka jūs tikko izgudrojāt kristietību.
Visas reliģijas cenšas atbildēt uz diviem jautājumiem: Kāpēc mēs esam dzīvi un kāpēc esam tik nožēlojami?
Galvenā ateisma problēma ir tā, ka pasaulē ir tūkstošiem cilvēku, kuriem vajadzētu degt ellē. Bet elles nav.
Ja lūgšanas palīdzētu, sportā tās būtu aizliegtas tāpat kā dopinga lietošana.
Ateists nomirst un nonāk debesīs. Dievs viņam saka:
- Vai tu tagad tici?
Ateists atbild:
- Bet tas neko nemaina.
Vīrietis brauc uz tikšanos, kavējas, nervozē un nevar atrast vietu stāvvietā. Viņš paceļ savu seju uz debesīm un saka: "Es nevaru atrast vietu:
- Kungs, palīdzi man atrast stāvvietu. Tad es pārstāsim dzert un katru svētdienu iesim uz baznīcu!
Pēkšņi kā brīnums parādās brīva vieta.
Vīrietis pagriežas atpakaļ uz debesīm:
- Tas ir labi. Esmu to atradis!
Jehovas lieciniekiem būtu daudz vairāk sekotāju, ja viņi savas sarunas sāktu ar šādiem vārdiem:
- "Mums ir litrs degvīna. Vai vēlaties parunāt par Dievu?
Kāds skolēns jautā rabīnam:
- Rabīns jautā: "Rabīni, kāpēc jūs vienmēr atbildat uz jautājumu ar jautājumu?
- Kāpēc ne?
Es redzēju video, kurā priesteris baznīcā izdzen velnu no vecas sievietes. Kādām ambīcijām tev kā velnam jābūt, lai iedzītu Berlīnes pensionārei!
Ja Dievs būtu sieviete, es ne tikai nonāktu ellē, bet arī nekad neuzzinātu, kāpēc.
Ja Dievs radīja sauli tikai ceturtajā dienā, no kurienes viņš zināja, ka četras dienas jau ir pagājušas?
Upurēšana ir vislabākais piemērs tam, kā žests ir svarīgs dāvanā. Dievam, iespējams, nav vajadzīga beigta kaza, bet tas tomēr ir jauki.
Kad es biju mazs, es lūdzos par velosipēdu. Tad es sapratu, ka Dievs darbojas citādi: Es nozagu velosipēdu un lūdzos par piedošanu.
Un Dievs teica:
- Lai ir gaisma! Un gaismas ātrums vakuumā ir trīs reizes desmit līdz septiņu lielumam!
Tad Viņš padomāja un nolēma:
- Nu ko nu, izdarīsim to trīs reizes desmit uz astoņu lielumu!
Pastāstiet cilvēkiem, ka debesīs ir kāds, kas radījis Visumu, un lielākā daļa cilvēku tam noticēs. Pastāstiet viņiem, ka krāsa vēl nav nožāvējusies, un viņi iespraudīs tajā pirkstu, lai pārliecinātos.
Šeit apkopoto joku mērķis ir palīdzēt mums paskatīties uz nopietnām tēmām ar smaidu un parādīt, ka pat atšķirīgi uzskati var būt prieka un saliedētības avots. Svarīgākais ir ne tikai pasmieties, bet arī saprast vienam otru un pieņemt uzskatu dažādību. Mēs ceram, ka šie joki nav jūs aizvainojuši, bet gan pacēluši jums garastāvokli un ienesuši nedaudz gaismas jūsu dienā. Turpiniet meklēt humoru visā, ko darāt! Tas padara dzīvi patīkamāku.